Atšķirība starp totalitārismu un diktatūru.

Ievads

Lai arī demokrātija ir visvairāk lolotākais un pieprasītākais pārvaldes veids, neskatoties uz dažiem ar to saistītajiem trūkumiem, no valsts idejas sākuma ir pastāvējusi virkne citu formu. Tās ir despotisms, tirānija, totalitārisms un diktatūra, un šo formu galvenā ideja ir nikni stāties pretī demokrātijai. Gan totalitārismā, gan diktatūrā nav nekādu rūpju par pilsoņu pamattiesībām, un abiem ir zināmas kopības attiecībā uz valdnieka gribas īstenošanu. Neskatoties uz to, starp abiem pastāv dažas būtiskas atšķirības, un šajā rakstā mēģināts dažas no tām izcelt un izskaidrot.

Totalitārisms

Totalitārisms ir politiska valsts pārvaldes koncepcija, kurā ikviena sabiedrības locekļa privāto, kā arī sabiedrisko dzīvi kontrolē un pārrauga pie varas esošā politiskā partija. Ikviena valsts civilā institūcija ir spiesta ievērot darba kārtību, ko noteikusi pārvalde.

Saskaņā ar sistēmu valdība, valdošā partija un arī pilsoņu vairākums uzskata neapšaubāmu lojalitāti pret valsti par svētu. Valdošās partijas un tās atbalstītāju politiskā ideoloģija tiek uzskatīta par sinonīmu valsts ideoloģijai. Pilsoņa cilvēciskā vērtība tiek vērtēta attiecībā uz viņa / viņa cieņu un lojalitāti pret valsti. Totalitārie režīmi ir agresīvi nacionālisti un nežēlīgi īsteno likumu. Viņi ir ērti noslēgtībā, jo baidās no liberālo domu iefiltrēšanās. Nacistu valdīšana Vācijā, komunistiskā vara padomju savienībās un Komodija ir labāka gadu totalitārisma režīmu piemēri. Mūsdienu pasaulē redzams, ka totalitārisms pastāv Ziemeļkorejā, Ķīnā un Irānā. Totalitārisms var izraisīt rasu hegemoniju, kā to liecināja Irākā nacionālistiskais Sadams Husains. Ir dažas totalitārisma valstis, piemēram, Pakistāna un Saūda Arābija, kur reliģiskās pārliecības un striktūras tiek veidotas kā valsts konstitūcijas kodols.

Diktatūra

Diktatūra attiecas uz autokrātisku pārvaldes sistēmu, kurā viena persona pārvalda absolūtu kontroli pār cilvēkiem, valdību, militāro un tiesu varu. Diktatūrā nav likuma normu, un diktatora kaprīzes tiek uzskatītas par likumu, kas jāievēro visiem un dažādiem. Diktators iegūst varu bez cilvēku piekrišanas un pieturās pie varas, nežēlīgi apspiežot jebkādu atšķirīgu viedokli. Diktators ļoti augstu vērtē jebkāda veida demokrātijas garu, un administrācija nepārtraukti uzmācas, biedē un pat fiziski novērš ikvienu, kurš uzdrošinās nepaklausīt diktatoram. Diktators nepārtraukti baidās tikt pakļauts spēcīgai un ambiciozai opozīcijai, un tas viņu padara nežēlīgu un pat barbarisku.

Diktators iegūst varu ar vairākiem līdzekļiem, piemēram, iedzimtu, militāru apvērsumu, ar ļoti pretrunīgiem konstitucionāliem līdzekļiem, piemēram, ārkārtas gadījumiem, un pat ar vēlēšanām sadrumstalotā demokrātiskā struktūrā. Daudzus laika diktatorus atbalsta, finansē un aizsargā spēcīgi biznesa cilvēki un manipulatīva sveša vara. Izņemot Vāciju Hitlera pakļautībā, Uganda Idi Amin vadībā, Kuba Fidela Kastro pakļautībā, Lībija Muammara Kadafi pakļautībā un Zaire Mobutu Sese Seko pakļautībā ir dažas no draņķīgajām diktatūrām, ko pasaule ir redzējusi.

Kopsavilkums

    • Totalitārisms parasti balstās uz kādu hegemonisku politisko ideoloģiju; tā kā diktatūra var balstīties vai nebūt balstīta uz šādu ideoloģiju.
    • Totalitārismā pārvaldība ir valdošās partijas gribas atspoguļojums; tā kā diktatūrā indivīda griba tiek atspoguļota pārvaldībā.
    • Totalitārisms nozīmē visu kontrolēt partijās, slēpjot valsti. Diktatūra ir saistīta ar varas iegūšanu bez cilvēku piekrišanas un pieturēties pie varas taisnīgā vai tumšā veidā.
    • Totalitārismā valdošo partiju izvēlas cilvēki, ja nav alternatīvas politiskās partijas, kura, viņuprāt, ir labāka nekā daudzpartiju sistēma. Diktatūrā diktators netiek izvēlēts, bet tiek iecelts pats, vai arī cilvēki ir spiesti izvēlēties.
    • Totalitārisms ir centrēts uz valdības darbības jomu, un diktatūra ir centrēta uz varas avotu.
    • Totalitārismā absolūtā vara paliek partijas augstākajā lēmējinstitūcijā. Diktatūrā absolūtā vara paliek individuālajam diktatoram ar pakārtoto varu kotedžam.